Klusais garīgums

Varbūt tāpēc, ka varu uzrunāt vētru, es mīlu, pat alkstu klusumu. Es tajā jūtos droši. Es zinu, ka neizplūdīšu kaut ko muļķīgu vai kaitīgu, kaut ko tādu, par ko man būs žēl. Iespējams, tāpēc, ja jūs lūgtu padomu garīgajiem skolotājiem, kā praktizēt gudru runu, viņi, visticamāk, atbildēs ar vienu vārdu: klusums. Tāpat kā lietus, kas nepieciešams ziedu ziedēšanai, klusums ir būtisks, lai runātu skaidri.

Hinduistu sakāmvārds, kas atbalsojās citās kultūrās, atspoguļo šīs attiecības: ja tas, kas jums jāsaka, ir patiess, laipns un noderīgs, tad sakiet to; ja nē, vislabāk ir klusēt.

Mana pirmā mācība par klusēšanas vērtību un nelaipno vārdu sāpīgajām sekām notika, kad mācījos pamatskolā. Es neatceros, ko mana māte darīja vai nedarīja kādu rītu, bet lai kas tas mani pietiekami satrauktu, es izmetu uz viņu milzīgas dusmas: "Es tevi ienīstu. Es vēlos, lai tu būtu miris." Pieaugušā vecumā es uzzināju, ka bērniem nav nekas neparasts, ka viņi izsaka tik šausmīgas domas, taču toreiz es ļoti cietu, ka tās neatturēju. Mans tēvs man iedeva tik pēkšņu, un es raudāju tik stipri, ka tajā dienā nevarēju aiziet uz stundu.

Gudrie uzsver klusuma vērtību konstruktīvāku iemeslu dēļ. Viņi saka, ka tas palīdz mums saprātīgi izmantot savus personīgos resursus. Runāšana tērē enerģiju un aizņem laiku. Es cenšos uzturēt ciešus kontaktus ar draugiem, taču es arī zinu, ka garās sarunās pa tālruni var paskriet stundas. Un, lai gan man patīk doties pārgājienos ar draugu un sekot līdzi mūsu dzīvei, es ievēroju atšķirību, kad klusi staigāju ar savu suni. Es jūtos atsvaidzināts no vingrinājuma, un mana enerģija ir koncentrēta darbam, kas man jādara.

Klusums arī palīdz man izteikt to, kas ir svarīgs, nevis kādas vecas domas, kas man plūst prātā. Dažreiz, kad rodas nesaskaņas ar savu vīru vai lai no tām izvairītos, es piezvanu uz laiku. Ja es neapstājos pietiekami ilgi, lai pastaigātos vai meditētu sēžot, lai pārdomātu, kas patiesībā notiek, es, visticamāk, turpināšu kļūdīties ar aizskarošu runu. Klusumā man ir iespēja atvēsināties, novērtēt situāciju, pārbaudīt savu motivāciju un apsvērt, kādi vārdi palīdzēs dziedēt plaisu starp mums.

Cilvēki, kas vēlas dzirdēt dvēseles valodu un Dieva vārdus, zina, ka viņu ausis nevar piepildīt ar skaļajiem pasaules trokšņiem, ieskaitot mūsu pašu iekšējo pļāpāšanu. Viņiem jāieklausās šajā klusajā, mazajā balsī. Kvekeri jeb Draugu biedrība savas pielūgsmes sanāksmes vada klusumā. Kādā viņu sesiju pārskatā Roberts Barklijs, agrīnais kvēkerisma aizstāvis, ziņo par to, cik tas ir daudz spēcīgāks par jebkuru argumentu, lai atturētu cilvēku no viņa kļūdas. Viņš ievēroja, ka tad, kad kāds ierodas sanāksmē ar nolūku nodarīt nedarbus, viņa "tumsu" pārspēj klusēšanas "slepenais spēks un tikums". Tā rezultātā draugi ir sākuši uzskatīt klusumu par garīgās dzīves galveno zīmi un vienreizējo metodi saziņai ar Dievu.

Ebreju Bībelē ir teikts, ka klusēšana var būt arī līdzeklis, kā atšķirt autentiskus gaišreģus no šarlatāniem. Pravieši savā starpā sadala "salmus" no "kviešiem", izmantojot klusēšanas kritēriju. Viltus pravieši ir runīgi, savukārt patiesie pravietojumus uzskata par dievišķu dāvanu, ko nedrīkst izmantot bez izšķirības. Kad cilvēki pēc Gedaljas slepkavības lūdza Jeremijas padomu, pravietis nereaģēja nekavējoties. Tā vietā viņš klusēja 10 dienas, pirms nodeva Dieva vēsti.

Es uzskatu, ka klusums dziedē ne tikai garīgā līmenī, bet arī fiziski un garīgi. Dažiem cilvēkiem patīk apmeklēt spa, lai atpūstos un palutinātu visu veidu ūdens un masāžas procedūras. Man patīk doties rekolekcijās un palutināt sevi ar klusumu. Nav balss pasta, nav e-pasta, nav sarunas, nav radio, nav video. Klusums mani atsvaidzina kā vēsa duša tveicīgā vasaras dienā. Atpūtas laikā es savācu un apvienoju izkaisītās sevis daļiņas. Kā toniks klusums notīra nogurumu, kas uzkrāts no mūsdienu pilsētas dzīves nepārtrauktā trokšņa, un atjauno manu enerģiju.

Bet tas, kas man ir toniks, ne vienmēr ir labas zāles kādam citam. Skolotāji atzīst, ka klusēšana var nebūt labākā garīgā prakse cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz melanholiju vai depresiju. Viņiem var būt nepieciešams atvērties un izteikties. Tāpat ir svarīgi neklusēt, saskaroties ar netaisnību. Grāmatā "Ētika jaunajai tūkstošgadei" Dalailama saka, ka, ja mēs klusējam, jo ​​mēs esam centrēti uz sevi, tā ir problēma. Mums ir vispārēja atbildība izkļūt no šāda klusuma un kalpot citiem. Bet, pirmkārt, brīdinošs piezīme: tieši klusuma klēpī mēs varam radīt idejas par labāko rīcību un nodrošināt, lai šāda rīcība sakņotos līdzjūtībā un gudrībā. Ja mēs runājam, mūsu uzdevums vispirms ir saskaņot sevi ar to, kas ir vajadzīgs pasaulei, nevis tam, ko vēlas mūsu ego, pretējā gadījumā mēs riskējam radīt lielāku kaitējumu ar neapzinātu runu.

Viens no veidiem, kā sākt baudīt garšīgos klusuma augļus, ir to īsi praktizēt. Pirms paņemam traukus, lai paēstu maltīti, vai paceļam krūzi, lai iedzertu kafiju vai tēju, mēs varam uz minūti klusumā apstāties. Mēs varam klusēt tieši pirms telefona zvanīšanas. Un tā vietā, lai nekavējoties turpinātu un turpinātu par to, kas notiek mūsu dzīvē, mēs varam dot vietu otrai personai, pacietīgi ieklausoties viņa teiktajā. Ar laiku, mācoties apklusināt muti, pamanām, ka mācāmies apklusināt arī savas nepaklausīgās domas un kaislības. Mēs mācāmies, kā reiz izteicās kāds ebreju gudrais, ka "gudrības žogs ir klusums".