Daži vārdi Par dvēseli

No poļu valodas tulkojis StanisÅ‚aw BaraÅ„czak   un Klēra Kavana

Mums reizēm ir dvēsele.
Neviens to nezina bez pārtraukuma,
glabāšanai.

Dienu pēc dienas,
gadu no gada
var iztikt bez tā.

Dažkārt
tas kādu laiku nomierināsies
tikai bērnības bailēs un sajūsmā.
Dažreiz tikai izbrīnā
ka esam veci.

Tas reti sniedz roku
kalnup uzdevumos,
kā mēbeļu pārvietošana,
vai pacelt bagāžu,
vai noiet jūdzes apavos, kas šķipsna.

Tas parasti izkāpj
kad gaļa ir jāsasmalcina
vai ir jāaizpilda veidlapas.

Par katrām tūkstoš sarunām
tā piedalās vienā,
ja pat tas,
jo tas dod priekšroku klusumam.

Tieši tad, kad mūsu ķermenis pāriet no sāpēm uz sāpēm,
tas paslīd ārpus dienesta.

Tas ir izvēlīgs:
tai nepatīk mūs redzēt pūļos,
mūsu grūstīšanās pēc apšaubāmas priekšrocības
un čīkstošas ​​mahinācijas padara to slimu.

Prieks un bēdas
nav divas dažādas jūtas pret to.
Tas mūs apmeklē
tikai tad, kad abi ir apvienoti.

Mēs varam ar to paļauties
kad mēs ne par ko neesam pārliecināti
un interesējas par visu.

Starp materiālajiem objektiem
tas dod priekšroku pulksteņiem ar svārstiem
un spoguļi, kas turpina darboties
pat tad, kad neviens neskatās.

Tas nepateiks, no kurienes tas nāk
vai kad tas atkal paceļas,
lai gan tā noteikti gaida šādus jautājumus.

Mums tas ir vajadzīgs
bet acīmredzot
tam mēs esam vajadzīgi
nez kāpēc arī.