Vislava Šimborska: Dzīve, kamēr Tu Gaidi

Kādu pavasara vakaru pirms neilga laika es pievienojos brīnišķīgajai Amandai Palmerei uz mazas un draudzīgas skatuves Čikāgas vecpilsētas tautas mūzikas skolā un kopā lasījām poļu dzeju no Map: Collected and Last Poems ( publiskā bibliotēka ) — Nobela prēmijas laureāta Vislavas darba.   Szymborska (1923. gada 2. jūlijs–2012. gada 1. februāris), pret kuru mēs jūtam dziļu pieķeršanos un apbrīnu.

Kad Šimborskai 1996. gadā tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā “par dzeju, kas ar ironisku precizitāti ļauj vēsturiskajam un bioloģiskajam kontekstam nākt gaismā cilvēciskās realitātes fragmentos”, Nobela komisija viņu pamatoti nosauca par “dzejas Mocartu”, taču, piesardzīgi atņemt viņas dzejai tās ievērojamo dimensiju, piebilda, ka tā ir arī “satraucoša”. Es bieži saku, ka viņa nav nekas cits kā Bahs, cilvēka gara augstākais burvis.

Amanda jau iepriekš ir aizdevusi savu skaisto balsi manam mīļākajam Šimborskas dzejolim “Iespējas” , un tagad viņa to aizdod citam mīļākajam no šī pēdējā sējuma “Dzīve, kamēr gaidi” — rūgtenai odai dzīves neatkārtojamo mirkļu virknei, katrs no tiem ir pēdējais punkts fraktāļu lēmumu kokā, kas-ja, kas kopā veido mūsu ierosmi un dedzību. satiekamies ar sevi mūsu tapšanas nepārtrauktībā.

Lūdzu, izbaudiet:

prāta atlasītājs · Amanda Palmere lasa Vislavas Šimborskas "Dzīve, kamēr gaidi"

DZĪVE, KAMĒR-TU-GAIDI

Dzīve, kamēr gaidi.
Izrāde bez mēģinājuma.
Korpuss bez izmaiņām.
Galva bez iepriekšēja nodoma.

Es neko nezinu par lomu, ko spēlēju.
Es zinu tikai to, ka tas ir mans. Es nevaru to apmainīt.

Jāuzmin uz vietas
tieši par ko ir šī luga.

Slikti sagatavots privilēģijai dzīvot,
Es tik tikko varu sekot tempam, ko prasa darbība.
Es improvizēju, lai gan man riebjas improvizācija.
Es ik uz soļa paklupu pār savu nezināšanu.
Es nespēju noslēpt savas siena sēklu manieres.
Mani instinkti ir par laimīgu histrioniķi.
Skatuves bailes man rada attaisnojumus, kas mani pazemo vairāk.
Vainu mīkstinoši apstākļi man šķiet nežēlīgi.

Vārdi un impulsi, kurus nevar atņemt,
zvaigznes, kuras jūs nekad neuzskaitīsit,
tavs raksturs kā lietusmētelis, tu nopodzies skrienot —
visa šī negaidītuma nožēlojamie rezultāti.

Ja tikai es varētu mēģināt vienu trešdienu iepriekš,
vai atkārtojiet kādu ceturtdienu, kas pagājusi!
Bet šeit nāk piektdiena ar scenāriju, kuru es neesmu redzējis.
Vai tas ir godīgi, es jautāju
(mana balss nedaudz aizsmakusi,
jo es pat nevarēju iztīrīt kaklu ārpus skatuves).

Jūs maldāties, ja domājat, ka tā ir tikai vieglprātīga viktorīna
uzņemti pagaidu mītnēs. Ak nē.
Es stāvu filmēšanas laukumā un redzu, cik tā ir spēcīga.
Rekvizīti ir pārsteidzoši precīzi.
Mašīna, kas rotē skatuvi, pastāv vēl ilgāk.
Ir ieslēgtas tālākās galaktikas.
Ak nē, par to nav šaubu, šī noteikti būs pirmizrāde.
Un ko es daru
uz visiem laikiem kļūs par to, ko esmu izdarījis.

Karte: apkopotie un pēdējie dzejoļi , ko tulkojuši Klēra Kavana un Staņislavs Barančaks, ir ārkārtīgi skaists darbs tā 464 lappušu garumā. Papildiniet to ar Amandas burvīgo grāmatu “Iespējas” — viņas māksla, tāpat kā “Brain Pickings” , ir bez maksas un ir iespējama no ziedojumiem. Patiesībā viņa uzrakstīja veselu fantastisku grāmatu par abpusēji cienīgo un iepriecinošo patronāžas dāvanu.